Dziesma Par Meliem

Valts Pūce, Eriks Adamsons, Sapņu Pīpe

Ap pazīstamiem un radiem,
Ap katru vai liels tas, vai mazs
Tek mani meli jau gadiem
Kā apaļas paipalas
Lai mani samin kā vārgos?
Lai manīm ikviens var kost?
Nē, dzeltenos melu svārkos,
Tad labāk es ietērpos

Visapkārt melus es kaisu,
Un viegli, un daiļi tie ir,
Ar tiem es aizberu plaisu,
Kas mani no ļaudīm šķir
Ar tiem es aizberu plaisu,
Kas mani no ļaudīm šķir

Bet brīžam kā bērnam pēc mātes,
Pēc patiesā sauc manī viss,
Tad meli sūrst it kā vātīs
Un deg it kā ugunīs
Kur patiesība, tad prasu,
Teic, sirds, vai to zini tu?
Labprāt, kā zobenu asu,
Pār meliem to paceltu

Kas patiesību man sacīs?
Kur redzēšu to un kad?
Rūgts smaids un atbilde acīs –
Neviens, nekur un nekad!
Rūgts smaids un atbilde acīs –
Neviens, nekur un nekad!