Hārona monologs

Zigmārs Liepiņš, Māris Čaklais, Viktors Lapčenoks, MODO

Atkal rudens un lapas čaukst.
Jums tās - lapas, man - dvēseles...
Asinsvados kāpj ledus auksts.
To vairs neatkausēšu es.

Ejiet atpakaļ - vasaras ceļš
prasa savu nevaldāmzaļš.
Vecais Hārons pār Stiksu ceļ
tikai turpu, ne atpakaļ.

Melnā putnā man pārvērsties lemts,
melnā zirgā ar dvēselēm auļot,
tikai viens man uz mūžu ir ņemts:
būt par cilvēku vēlreiz zem saules.

Dievi domā, ka pietiek ar to,
ka es esmu šai amatā iecelts,
kur man divus obolus dod.
Tas ir vairāk kā citiem - priecājies!

Un šis, iedomājieties, gods
un tas "kādam-jau-jādara-arī" -
tas ir kļuvis mans mūžīgais sods;
ne to nomest, ne noplēst vairs varu.

Ejiet atpakaļ - vēl jums ir ceļš,
vēl nav nomiris jūnijs zaļš.
Vecais Hārons pār Stiksu ceļ
tikai turpu, ne atpakaļ.