Elza Rozentāle
Elza Rozentāle un Dziļi violets – Dullais Dauka A 1. pants Reiz dzīvoja kāds puisis – Dullais Dauka, Saukts par dullu, jo domāja ārpus lauka, Citi mēģināja šīs domas padzīt, Un atpakaļ ikdienā to kā naglas sadzīt. Bet Dauka bija citāds, tam nemitīgi likās – Kā nokļūt tur, kur saule ar jūru tikās? Tam nešķita kā citiem, ka katram ir(a) gana, A jautājumu vienu – kur karote mana? Piedz. Dullais Dauka jaunu horizontu atklāj (viņš atklāj) Kamēr citi baidās un saka, lai stāj (lai stāj) 2x 2. pants Tad radās viņam doma absolūti traka, Neņemt galvā, ko visi apkārt saka, Un pāri Atlantijas okeānam doties, Ar laivu, pie airiem tikai pieturoties. Slānija viņu pēc kārtas gandrīz visi: „Dulls esi, Dauka, pie nāves tiksi!” Bet vajadzēja čalim tiekties pēc tā, Ko nevar atrast netā par ar 4G! Piedz. Bridge. Viņš brauca horizontam tieši pretī, Kamēr visi teica: „Tev nesanāks, vecīt!” Gāja tam tiešām traki, smagi un lēni, Bet kādu rītu visi no ziņām bij’mēmi! Tad izkāpis Dauka Tobāgo krastā, Ar neatlaidību kā karogu mastā, Un tā vietā beidzot, lai gūtu mieru, Plāno jaunu, dullu izlēcienu, Un tikai tad, ja bez mitas kāds jautā Pasaule no pārmaiņām var būt autā, Un pat , ja horizontu nevar aizsniegt – Trakākais ir kādam to mēģināt aizliegt! „Trakākais ir kādam uz to tiekties aizliegt” Piedz.3x