Reiz es cerēju

Reiz es cerēju jūrā,
Zelta zivtiņu noķert.
Lai tā pateic man vienu,
Laimes zvaigzne kur krīt.

Jo es nepratu zīlēt,
Tikai gribēju zināt.
Vien to, kas ir mūžīgs,
Vien to, kas ir īsts.

Tad es lūkojos zvaigznēs,
Cerot ieraudzīt vienu.
Kura krītot man rādīs,
Īsto ceļu, kurp iet.

Jo es nepratu zīlēt, 
Tikai gribēju redzēt.
Vien to, kas ir mūžīgs,
Vien to, kas ir īsts.

Kad es iebridu purvā,
Ogas sārtākās kārot.
Manas kājas jo strauji,
Sāka dūksnājā grimt.

Jo es nepratu zīlēt,
Tikai gribēju sajust.
Vien to, kas ir mūžīgs,
Vien to, kas ir īsts.

Tagad atceros dienas,
Kad es maldījos sūri.
Manas šaubas, kā dūmi,
Tālē gaisušas klīst.

Un es neprotu zīlēt,
Varu vienīgi mīlēt.
Vien to, kas ir mūžīgs,
Vien to, kas ir īsts. *2