Grafomāns x Masts - Slimība

Grafomāns, Masts, Grafomāns, Masts

[Grafomāns]
Dakter, man vajag zāles, dakter, man vajag palātu.
Es gribu pamosties un zināt to, ka viss jau ir galā,
Man miera nav, kad miega trūkums manī atkal ir klāt,
Šī ir psihopāta dienasgrāmata, kurā ir stāsts,
Par katru brūci, kas asiņo man tieši no rokām.
Kurām situ cauri naglas, bet no krusta es nokāpu.
Acis niknas, tā kā zvēram, kurš ir krātiņā,
Trīc kājas mazam bērnam, kuram rādijās.
Dakter, apturiet to migrēnu, ko prātā sev glabāju,
Un tikai tukšajā gaitenī, pašā galā es karājos.
Bieži dzirdu kā viņa bļauj tajā pagrabā,
Un tumšākajos vakaros te nav kas mani pasargā.
Dakter, man ir mežonīgi grūti saprast!
Karš ir manī vai tur ārā? Lūdzu pasaki!
Es esmu redzējis kā saule pazūd jūrā,
Kā tuvākie mirst un to ka draugi paliek drūmāki.
Dakter, es esmu bēdzis tālu prom pa to koridoru!
Dzīve bīstama, bet neīsta kā lāzerpoligons.
Zīlītes spīd, kad trinu nazi gar nazi.
Šajā dzīvē tas, ko saņemu man ir par maz.
Man ir ģimene blakām un tā ģimene ir viena.
Rokās deviņu vīru spēks, sirdī tibetas miers.
Dakter, nogurums ir lielāks nekā pašam dievam.
Nekas neatliek kā rakstīt un atkal dziedāt.

[Masts]
Draugi paliek mazāk, pieaug paziņu skaits.
Jebkuru cilvēku uz planētas spēj izmainīt laiks.
Man maskas vietā ir smaids.
Pašam pat dažreiz ir bail no sevis.
Pirms mani pamet, lūdzu, liec man justies slikti ar tevi.
Es meklēju pats sevī vainu, kaut tā ir citos,
Es diezvai būtu tur kur esmu, ja es neizliktos.
Kāda velna pēc jūs vispār mācat kādam vajag būt man,
Ja mēs katrs atšķirīgi redzam, domājam, jūtam.
Šī slimā pasaule jau sen kā ir uz nāves gultas,
Zāles vairāk nekā slimības, visas sāpes gulstās,
Uz tiem, kas domā ar sirdi, bet es vēl negribu mirt.
Dakter, es neesmu jucis, man tikai vajag lai mani dzird.
Nevis klausās cirku. Pacienti sazāļoti, acis aizsietas.
Kādam uzticēties pats sev esmu aizliedzis.
Cieņu nevar atņemt, to var tikai zaudēt.
Laiks ir limitēts, pietiks sevi saudzēt!