Jānis Lūsēns, Austra Skujiņa, Zigfrīds Muktupāvels
Visiem, kas nesvieda akmeni pretim, Vēru es sirdi- kā tāli ver lauks; Atnāci tu un rozi man meti- Rozi, kas reibina, smaržo un plaukst. Naktīs ar pirkstu kad velku uz rūtīm Kādu seju, lai mākoņi zin, Ka arī mana sirds tagad krūtīs Mūžības mīklu bez atbildes min. Nezinu- mācīties serenādes Vai arī bulvāros logus iet sist, Draugi no rīta atnāks un lādēs: Vai tavas smadzeņu sveces sāk dzist. Cīruļi, saule kad sniegu prom slauka, Apreibst no laimes un meldiju jauc; Prātu man saplosa mīla kā auka Lai nekad bijis jau nav tās daudz.