Arturs Skutelis, Arturs Skutelis
Iedod savu mīlestību, iedod man to, un mēs būsim kviti. Aija, Tavi “jā” un “nē” ir dvīņi Siāmas vai burvju triki. Aija, Tavas manieres un katrs pārgalvīgais iemesls liek man turēties pa gabalu no Tevis, un tas mani pievelk. Tas, kas notiek mūsos, deg kā džointa oglīte vai bākas gaisma. Pārmaiņas briest un ir mīkla. Stāsts ir nezināms, bet sākas skaisti. Pilna istaba. Bet cilvēks cilvēkam ir antivientulības rīks. Tad, kad divi klusē, trešais ne un flangi vienotībai krīt, jā. Sajūta ir īsta, esmu drošs par to, bet, vai ir īstais cilvēks, – nezinu. Es šajā Titānikā Kemerons. Man vairs nav izvēles – gribu Tevi sarīmēt ar mums, un “kaut kad” ir “nekad”, bet, Aija, satikt Tevi, nesatiekot mūs, man vairs nav pieņemami. Baidos, nu jau par vēlu iziet no telpas. Viss, ko es vēlos, – pabeigt šo melnrakstu. Teikums aprauts bez beigām. Un man vairs nav ko zaudēt. Es nāku gaismā. Man tik ļoti vajadzēja, lai Tu paskaties uz mani un ieraugi, bet es nu laikam nokavēju – Tavā gaismā esmu atnācis neredzams. Manas tumsas pietiktu mums abiem; sarunas caur viskiju. Kuru zilbi vārdā “nē” Tu nesaproti? Vai man kas ar dikciju? A jūs visas staigājat no rokas rokā kā stafetes kociņš? Domā, es te pārdzīvoju kā vilks, par kuru dziedāja Gobziņš? Tu uz mani skaties kā uz nekrologu. Kāpēc Tevi uzturu? Neprotu šīs spēles; ko Tu gribi pateikt man ar savu klusumu? Taisni nenoietu tagad, bet, nu, ceļš pie Tevis nava taisns. Un, ja padomā, tad Tevī man visvairāk patika mans daikts. Pišgets dejo savu deju, Tu man paliki par sausu. Gribi padzerties no manis, bet nu pati sasiti šo kausu. Huļiš Fjodors zina Tavu numuru? Kas tās par bildēm Čierī? Gribi, lai es satraucos? Sasodīts, es to varu darīt mierīgi. Es nožņaugšu Tevi, kamēr Tu guli, lai nu Tu zini, kā tas ir – mīlēt: sapnis aprauts bez elpas. Un man vairs nav ko zaudēt. Es esmu tumsā. Man tik ļoti vajadzēja, lai Tu paskaties uz mani un ieraugi, bet es nu laikam nokavēju – Tavā gaismā esmu atnācis neredzams.