JĀ VARBŪT BET PROTAMS NĒ PALDIES

Arturs Skutelis, Arturs Skutelis

Iedod savu mīlestību, iedod man to, un mēs būsim kviti.
Aija, Tavi “jā” un “nē” ir dvīņi Siāmas vai burvju triki.
Aija, Tavas manieres un katrs pārgalvīgais iemesls
liek man turēties pa gabalu no Tevis, un tas mani pievelk.
Tas, kas notiek mūsos, deg kā džointa oglīte vai bākas gaisma.
Pārmaiņas briest un ir mīkla. Stāsts ir nezināms, bet sākas skaisti.
Pilna istaba. Bet cilvēks cilvēkam ir antivientulības rīks.
Tad, kad divi klusē, trešais ne un flangi vienotībai krīt, jā.
Sajūta ir īsta, esmu drošs par to, bet, vai ir īstais cilvēks, –
nezinu. Es šajā Titānikā Kemerons. Man vairs nav izvēles –
gribu Tevi sarīmēt ar mums, un “kaut kad” ir “nekad”, bet, Aija,
satikt Tevi, nesatiekot mūs, man vairs nav pieņemami. Baidos,
nu jau par vēlu
iziet no telpas.
Viss, ko es vēlos, –
pabeigt šo melnrakstu.

Teikums aprauts bez beigām.

Un man vairs nav ko zaudēt.

Es nāku
gaismā.

Man tik ļoti vajadzēja,
lai Tu paskaties uz mani
un
ieraugi,
bet
es nu laikam nokavēju –
Tavā gaismā esmu atnācis
neredzams.

Manas tumsas pietiktu mums abiem; sarunas caur viskiju.
Kuru zilbi vārdā “nē” Tu nesaproti? Vai man kas ar dikciju?
A jūs visas staigājat no rokas rokā kā stafetes kociņš?
Domā, es te pārdzīvoju kā vilks, par kuru dziedāja Gobziņš?
Tu uz mani skaties kā uz nekrologu. Kāpēc Tevi uzturu?
Neprotu šīs spēles; ko Tu gribi pateikt man ar savu klusumu?
Taisni nenoietu tagad, bet, nu, ceļš pie Tevis nava taisns.
Un, ja padomā, tad Tevī man visvairāk patika mans daikts.
Pišgets dejo savu deju, Tu man paliki par sausu.
Gribi padzerties no manis, bet nu pati sasiti šo kausu.
Huļiš Fjodors zina Tavu numuru? Kas tās par bildēm Čierī?
Gribi, lai es satraucos? Sasodīts, es to varu darīt mierīgi.
Es nožņaugšu Tevi,
kamēr Tu guli,
lai nu Tu zini,
kā tas ir – mīlēt:

sapnis aprauts bez elpas.

Un man vairs nav ko zaudēt.

Es esmu
tumsā.

Man tik ļoti vajadzēja,
lai Tu paskaties uz mani
un
ieraugi,
bet
es nu laikam nokavēju –
Tavā gaismā esmu atnācis
neredzams.