R. Pauls, Fricis Bārda, Imants Skrastiņš
Kad vējus uz dusu birztalā, Es vakaros pavadīt eju, Par acīm, sen meklētām domājot, Pats sapnī sevi ieauklēju. Un zaru altārī tumšajā, Divas sveces drīz plīvo un lokās, Un ceļos, kā lūgšanā, nokritis, Es sniedzu pēc tām savas rokas. Un brīnišķi tieku tad pārvērtīts - Ne ļauna vairs manī, ne grēka; Pilns mūžīgas gaismas, bet nevarīgs - Vairs prom no tām aiziet nav spēka; Līdz naktsvējš - skumjš, tumši zils eņģelis - Viņas baltajās rokās ņem klusu Un krēslaino taku gaismodams, Uz mājām mani vada, uz dusu.