Es klusēju un klusējot viss nozied,
tāpat kā lapas,kurās salna kož,
bet tās ir spītīgas un gaida jaunu dienu,
un savus uzvalkus ik brīdi košāk poš

Es klusēju,vai teicot mīļus vārdus,
kas Tavām slāpēm veldzējumu dos,
bet neatdarot apsolītos vārtus.
Tev vairāk nesāpēs,kā klusēšanas sods

Es klusēšu,es klusēšu,es klusēšu,
es klusēšu un runāšu vien brīžos,
kad dvēsele to manai sirdij liks

Es klusēju,tur domā nemiers zudis ,
varbūt tas tiešām pārāk dziļi mīt,
es,protams,izvēlos ,man viena sirds tik krūtīs,
vai vari vairākas man apsolīt

Es klusēšu,es klusēšu,es klusēšu,
es klusēšu un runāšu vien brīžos,
kad dvēsele to manai sirdij liks