Zelma Jēgere, Rūdolfs Budze, Zelma Jēgere, VIŅA
Saki man, vai tu jūti kā laiks Apstājas mūsu dēļ, kad istabā izdziest gaisma Ķermenis, ko Dievs ir tev devis, ir mana izmisuma avots Atkal krītu tavos nagos Jukušie, viens pēc otra slimi katru reizi, kad esam divi vien No kā izriet alkatīgi nodomi, atkarība no tā, kas liedz sakarīgi domāt Ievelc elpu un krīti nebūtībā, pazaudē prātu Katrs pieskāriens liek tirpām skriet pār manu ādu Sirds kā vienmēr vienā ritmā laužas cauri krūtīm Un sitas stiprāk līdz sāk it kā atgādināt mūziku Kaislības gulstas tur, kur mainīgas jūtas Saistības zūd, kad sāc tās kaislīgi lūgt Savilktas dūres, sakosti zobi, aizvērtas acis, izlaisti mati Tu zini, ka es zinu, ka tu zini, ka es zinu Ka tu gribi mani tā, kā vēl nevienu citu Roka uz pulsa, sakosta lūpa Nemostas princeses, ja sūdīgi skūpsta Kas teica, gribu nav arguments? Es saku, ir gan! Pie tam sasodīti spēcīgs, ja vaicājiet man Pār mani valda sajūtas, prātam te nav vietas Tu vaicā, kā es jūtos, es prasu, kā tev liekas? Visas manas vājības tiek apspēlētas kārtīgi Sirds kā vienmēr vienā ritmā laužas cauri krūtīm Un sitas stiprāk līdz sāk it kā atgādināt mūziku Kaislības gulstas tur, kur mainīgas jūtas Saistības zūd, kad sāc tās kaislīgi lūgt