Un nakts

Zelma Jēgere, Rūdolfs Budze, Zelma Jēgere, VIŅA

Saki man, vai tu jūti kā laiks
Apstājas mūsu dēļ, kad istabā izdziest gaisma
Ķermenis, ko Dievs ir tev devis, ir mana izmisuma avots
Atkal krītu tavos nagos
Jukušie, viens pēc otra slimi katru reizi, kad esam divi vien
No kā izriet alkatīgi nodomi, atkarība no tā, kas liedz sakarīgi domāt
Ievelc elpu un krīti nebūtībā, pazaudē prātu
Katrs pieskāriens liek tirpām skriet pār manu ādu
Sirds kā vienmēr vienā ritmā laužas cauri krūtīm
Un sitas stiprāk līdz sāk it kā atgādināt mūziku

Kaislības gulstas tur, kur mainīgas jūtas
Saistības zūd, kad sāc tās kaislīgi lūgt

Savilktas dūres, sakosti zobi, aizvērtas acis, izlaisti mati
Tu zini, ka es zinu, ka tu zini, ka es zinu
Ka tu gribi mani tā, kā vēl nevienu citu
Roka uz pulsa, sakosta lūpa
Nemostas princeses, ja sūdīgi skūpsta
Kas teica, gribu nav arguments?
Es saku, ir gan!
Pie tam sasodīti spēcīgs, ja vaicājiet man
Pār mani valda sajūtas, prātam te nav vietas
Tu vaicā, kā es jūtos, es prasu, kā tev liekas?
Visas manas vājības tiek apspēlētas kārtīgi
Sirds kā vienmēr vienā ritmā laužas cauri krūtīm
Un sitas stiprāk līdz sāk it kā atgādināt mūziku

Kaislības gulstas tur, kur mainīgas jūtas
Saistības zūd, kad sāc tās kaislīgi lūgt