VIŅA - Tēva mājas

VIŅA, VIŅA

No kurienes Tu nāc un kāds ir Tavs stāsts?
Pagātnes notikumu iedvesmots vai vajāts?
Peldi pa straumi, kā pīle pa upi, rauj tai pretī vai uz vietas tupi?
Un kas Tev svarīgāks? Citu izskats vai prāts?

Viņam bija astoņi gadi, kad māte nomira autoavārijā,
Tēvs, lai sāpes slīcinātu, katru vakaru pārrijās.

Katru vasaru puikam iekšas vārījās,
Kad katru mīļu dienu bija jāpavada piecstāvu krātiņā,

Un, protams, skola bija ellejā,
Jo tēva nevīžības dēļ puika bieži smirdēja, haha,

Vakaros, kad tēvs komā gulēja, puika kliedza spilvenos:
“Kur Tu esi, māt? Man tik nenormāli sāp, nav it neviena ar ko parunāt!”
“Kāpēc Tu neesi man klāt?”

Viņš bija apjucis. Viss labais, ko tam iemācījusi māte nu jau ar gadiem pazudis.

Asfalts, betons, pliki koki un lamuvārdi, tā viņa bērnība, ko pavadīja tukšu cerību,
Ka tēvs mulsumu un sāpes viņa acīs pamanīs,
Un visu sapratīs, un visas huiņas atmetīs,
Kaut tikai vienu sūda dienu ar viņu skaidrā pavadīs,

Bet tēvs neko neredzēja, jo viņa acis bija aizlietas,
Par māti runāt bija aizliegts,

Viņas vietu ieņēma vielas un ielas, kas viņu mierināja,
Jo viņam riebās tās sienas, tā māja,

Un tēvs gulēja uz grīdas, kad viņš no mājām aizgāja.
Neredzēdams iemeslu apstāties, viņš dzēra un pīpēja, un zaga, un ticēja,
Ka nu ir vīrietis.

Un tad jau nāca netīras sievietes un netīrs sekss, netīros dzīvokļos.
Ne kripatiņas mīlestības vai tīras laimes viņa redzokļos, 

Tā izauga noziedznieks, tā izauga dzērājs.
Kurš to par tādu pataisīja?
Ka tik ne tēva mājas, ka tik ne tēva mājas.