E. Rozenštrauhs
Ir aizaugušas takas redzi pati - Tur katru gadu jauna zāle dīgs, Bet uz to puisi, kas reiz tevi satiks, Es laikam esmu mazliet greizsirdīgs. Vai tamdēļ, ka mēs skatus mijām biežāk, Un tagad gandrīz nepārmainām tos - Nē, divi ceļi bieži projām griežas, Lai tālumā ar citiem satiktos. Bet tagad šeit - uz lielās dzīves trases - Man tevi atcerēties silti būs. Tu esi meitene no manas klases, Kaut zvans uz stundu sen vairs nesauc mūs. Un dzīve visus - viņu, tevi, mani - Kur vajadzēja, nostādīja, draugs. Un skolas klusie koridora zvani No tādām tālēm kopā nesasauks. Nē, atbrauc! Gan tu sapratīsi pati - Drīz mūsu kraujās atkal ziedons plauks, Un uz to puisi, kas reiz tevi satiks, Es laikam būšu mazliet greizsirdīgs.