Aigars Grāvers, Nataradža, Jumprava
Jā Viņi nevicinās spārnus tā Viņu galvas ir no metāla Viņi nelido Viņi tik trauc apkārt debess klajumā neprātā Viņus tikai par putniem sauc vien neapturamiem kas patiesībā nemaz jau nedzīvo Tie neplīvo vējā Viņi nedziedās tev no rītiem, vakaros Tiem nav kur aizmirsties Kā tiem, kas var debesīs kliegt It nekā viņi neredz un nepārdzīvo Viņu sejas ir noliektas šajā lidostā Tavi gari ķermeņi nav mana acu gaisma Tikai pretī joņojoša staru plaisa Skrejceļa spuldzes kūp, lampu drudzis manī drūp Tiem lidojošiem, tiem nav roku Nav izriestas krūtis, brūces, kas noasiņo Nav vienīgā, vien rēcoša esamība un siena Izplūdes gāzes man skan gan vienam Salonu vibrāciju, rāciju radītās trīsas Līdz smaka traka, līdz baltkvēlei aka Kas sakarsē, sadedzina neiesildītos krēslus Liek tiem skriet, liek viņiem traukties Bezspēkā namos kā kamols zemē maukties Attālumi saraustīti, mehāniska atkarība Novēlota barība un visas citas trīsas Liek uztraukties, aizmirsties, atdoties man un mocīties Vilkt paralēles, mērogus, saskaņot ar visiem citiem Pārējiem tavējiem, kas arī telpā saimnieko Līdz beigās paguruši, nebrīdinot visus citus Noklusē, nokavē, nodeldē un iznīdē Nolīdzina zemi un veidojas jauni kapi Nobloķē, nomontē, aizkavē Tā radot jaunu mapi Tie neplīvo vējā Viņi nedziedās tev no rītiem, vakaros Tiem nav kur aizmirsties Kā tiem, kas var debesīs kliegt