Imants Kalniņš, Viktors Kalniņš, Turaidas Roze
- Labrīt! Kā tev iet? - Man vāciņš neiet ciet. - Bet paklausies, kas man, - kad pakratos, tad skan... - Tad nekraties varbūt, man baterijas jūt, ka tikai tad mums ies, ja nekratīsimies. - Varbūt. Zini ko? Es nupat nāku no... Pag, aizmirsās mazliet... Man vāciņš neiet ciet. - Re, skrūvīte. - Aha! Kam viņa izkrita? Ei, kuram gan no mums, ja tas nav noslēpums? - Man ir, redzi pats, viss vietā - deguns, acs, zods, mute, zobi - purns un labais, kreisais gurns. - Man arī! Skaties, draugs, ir abas rokas, plauk tas arī, skaties pats, un dažs labs cirtains mats. - Tā nē. Zini ko? Mēs varam noskaidrot, ja pakratāmies. Tad lai redz, kurš vairāk grab. - Tad pakratāmies, draugs! Lai kratās rokas, plauks tas arī (gods kam gods) un elektriskais zods!