Eduards Rozenštrauhs, -, -
Kad aiz mežiem nogrimst saules stari, Padebeši sārtojas. Eju es gar Vaidaviņas krastu, Senās atmiņās sirds kavējas. Piedz. Vaidava, Vaidava, Aiznes skumjas zilā jūriņā, Vaidava, Vaidava, Stāsti man par mīlu jaunībā. Tagad staigājot pa svešu taku, Domās redzu tevi vien, Nekad dzīvē nesniegsi man roku, Zinu to, un tā man ļoti žēl. Vai to domājām, kad toreiz abi Upes krastā sēdējām? Sapņojām par nākamības dienām Un par klusām stundām divatā. Prātā nāk man vakars, kad mēs abi Pļavā ziedus lasījām. Viss, ko teici, likās man tik labi, Sirdī pirmo mīlu izjutām. Kad pēc gadiem sarma manos matos, Krūtīs klusu smeldzi degs, Tad kā senāk Vaidaviņas krastos Zilos novakaros skumšu es.