Es piedzimu savādāk

Tumsa, Valters Frīdenbergs, Tumsa

Es elpoju laimi un piegāju klāt,
Tu devi man gaisu, es piedzimu savādāk, vēlreiz.
Bij skaidrs vēl nesācies, nevajag slēpt,
Tu dvēseli lūdzi, es piedzimu laimīgāk, vēlreiz.

Es radīju sapni, kurā slēpties un bēgt,
Tu devi man laiku, es piedzimu neveiklāk, vēlreiz.
Lai būtu man blakus, tev jāmācās lūgt,
Bet kā man to nojaust, es piedzimu otrādāk, vēlreiz.

Brīnums jau notika- mēs bijām mēs,
Es mīlēju tevi, bet tu, bet mēs..

Es zinu, ka vienmēr būšu tev klāt,
Tu teici lai nāku, es piedzimu patiesāk, vēlreiz.
Kaut aizvērtas acis, es redzu tāpat,
Tavu ēnu bez smaida, es piedzimu niecīgāk, vēlreiz.

Brīnums jau notika- mēs bijām mēs,
Es mīlēju tevi, bet tu, bet mēs..

Man nevajag gaisu, lai dvēseli lūgt,
Man nevajag laiku, tu mācīji nedomāt, vēlreiz.
Nāc ceļamies augstāk, mums jāmācās krist,
Ņem mani un ejam, vairs nevaru savādāk, nekad.

Brīnums jau notika- mēs bijām mēs,
Es mīlēju tevi, un tu, un mēs..