Klusuma krastā

Aigars Pomaskovs, Ārija Elksne, Tālbraucēji

Es dzīvoju klusuma krastā, kur puķes un bērni var augt;

Kur reizēm no bijušā visa, pie manis ar ieklīst kāds draugs;

Un saka cik labi ir te, nā~~~v vairs tās steigas;

Tu mierīgi sēdi un skaties, kā puķes un bērni kā aug;

Piedz.
Jā draugi man tiešām / ir   labi; klusuma krastā ir tik labi;

Bet tikai no\ malas tā liekas; ka tagad man\ nav vairs kur traukt;

Ka varu vien\ sēdēt un vērot; kā bērni un puķes man aug 



Bet mēs un kur mūsu tās dienas; kur mēneši mūsu, kur mūžs;

Ak steiga, tā steiga mūs samaļ; un putekļos projām tā pūš!

Nē draugi nav pasaulei krasta; nā~~v kur mums bēgt;

Man sevī par šauru kļūst, draugi; nu klusumu izrādīt ļauts;