Aigars Pomaskovs, Ārija Elksne, Tālbraucēji
Es dzīvoju klusuma krastā, kur puķes un bērni var augt; Kur reizēm no bijušā visa, pie manis ar ieklīst kāds draugs; Un saka cik labi ir te, nā~~~v vairs tās steigas; Tu mierīgi sēdi un skaties, kā puķes un bērni kā aug; Piedz. Jā draugi man tiešām / ir labi; klusuma krastā ir tik labi; Bet tikai no\ malas tā liekas; ka tagad man\ nav vairs kur traukt; Ka varu vien\ sēdēt un vērot; kā bērni un puķes man aug Bet mēs un kur mūsu tās dienas; kur mēneši mūsu, kur mūžs; Ak steiga, tā steiga mūs samaļ; un putekļos projām tā pūš! Nē draugi nav pasaulei krasta; nā~~v kur mums bēgt; Man sevī par šauru kļūst, draugi; nu klusumu izrādīt ļauts;