Raimonds Eizenšmits, Ojārs Vācietis, Raimonds Eizenšmits
Gaujas svīta Te manu daudzo bēdu svini Un daudzo prieku sudrabs skrien. Ko tu par mani, Gauja, zini, Uz zemes nezin vairs neviens. Tas izziedējis ievu ceros Un rudens liesmās dedzis gaišs, Es arī pats vairs neatceros, Kas katrā vietā sirdij kaiš. Bet pēkšņi jāapstājas kraujā. Krasts. Parasts krasts. Un dzelme mirdz. No kā tu pēkšņi dauzies straujāk, No kādas zemestrīces sirds? Nav atbildes. Vien dobjā dunā No gadiem aizmirstība grūst. Bez vārdiem mīlestība runā – Tā, kura bija un kas būs. Bet pēkšņi jāapstājas kraujā. Krasts. Parasts krasts. Un dzelme mirdz. No kā tu pēkšņi dauzies straujāk, No kādas zemestrīces sirds? Nav atbildes. Vien dobjā dunā No gadiem aizmirstība grūst. Bez vārdiem mīlestība runā – Tā, kura bija un kas būs. Tā, kura bija un kas būs.