Nomods

Gundars Riekstiņš, Veronika Strēlerte

Šo nakti pēdējo es palieku pie tevis,
Tad jāšķiras. Nekas vairs nepalīdz.
Kā mazu piemiņu, ko varu dot no sevis,
Es savu mīlestību nosūtu tev līdz.

Kā dārza tumsā mēness dzidri laistās!
Tik skaista nakts. Vai tu vēl jūti to?
Vai vēl tavs gars ar zemes lietām saistās
Jeb ir jau uzlūkojis Dievu mūžīgo?

Es ilgi raugos tavos aizvērtajos plakstos,
Kas vairāk necelsies, kad pienāks rīts,
Un sejā vilktos smalkos sāpju rakstos,
Kur dzīves devums viss ir ierakstīts.

Kas bij tavs mūžs? Kāds stars no tālas gaismas,
Kas izbrīnā caur zemes tumsu spīd.
Un, pārdzīvojis visas pekles baismas,
Nu atpakaļ uz savu zvaigzni slīd.