Domāju es domas dziļas

Eduards Veidenbaums

Domāju es domas dziļas,
Kādēļ laime mani nīd;
Viss, ko daru, - viss man viļas,
Visās vietās kājas slīd.

Citam nav nekāda darba,
Nauda kā no gaisa birst.
Man ir dzīve sūra, skarba - 
Jābadojas kamēr mirst.

Nav pie dvēseles ne graša,
Prasi kādam - kas tev dos?
Labāk vienreiz nāve aša
Nekā dzīve nabagos.

Ezers lejā spīd netāļi,
Iekšā tur - būs raizēm gals!
Nu, ardievu, bēdu brāļi,
Neskanēs vairs mana balss.

Ceļš vēl garām ved gar krogu,
Iekšā dejo, dzied un smej,
Un caur apgaismoto logu
Redzu, alu glāzēs lej.

Vai tad es jau tīri bešā?
Roka ātri svārkos ķer -
Dažas kapeikas vēl ķešā,
Tās priekš nāves jānodzer.

Atliks miršanu uz rītu,
Šodien vēlu staigāt turp,
Krodziniek, dosi vēl uz krītu?
 -Došu. - Duci alus šurp!

Otrreiz bija tāda liga:
Skaistule man solījās,
Mūžam būšot uzticīga -
Dumjš, kas sievām paļaujas!

Drīz iz pilsētas švīts nāca,
Glumi apģērbts, uzķemmēts,
Lakstoties ap viņu sāca,
Dāvā rotas - viss tam lēts.

Domāju, tā neatļausies,
Sirdi viņam neatdos,
Bet it nejauši reiz - klausies -
Baznīcā jau uzsauc tos.

Asinis man dusmās vārās:
Un, kaut sirdī sāpes griež,
Tak pēc atriebības kāras
Dūre naža spalu spiež.

Viņam jāmirst. Steigšus gāju,
Te man uzsauc draugs: "Kur nu?
Iesviedīsim ceļa kāju,
Nāc man līdz uz kabaku!"

Sviedām, sviedām ... rīts jau ausa,
Aizmirsts viss, kas rūpes dar,
Kājas, galva knapi klausa,
Zudušas bij dusmas ar.

Tādēļ tagad katru reizi
Iedzeru kad slikts ir prāts.
Un, ja kājas iet ar greizi,
Tas jau ļaunums nav nekāds.