Vientuļais vilks

Kristaps Pujāts, Kristaps Pujāts, 4 vēji

Tas vientuļš vilks, kas pa tumsu tā staigā
Tam acis deg un tas neganti klaigā
Tas dvēseli kārtējo sev meklē un neapstājas, un neapstāājas

Ir vakars vēls es staigāju pa bruģakmeni un domāju
Ar ko tas šķiras no cilvēka, kas pretī man nāk

Tam akmens seja un acis tukšas, tas nemanāms pa tumsu slīd
Tam sirdī tukšums un emocijas tas nepazīst

Tas vientuļš vilks, kas pa tumsu tā staigā
Tam acis deg un tas neganti klaigā
Tas dvēseli kārtējo sev meklē un neapstājas, un neapstāājas

Tas vientuļš vilks, kas pa tumsu tā staigā
Tam acis deg un tas neganti klaigā
Tas dvēseli kārtējo sev meklē un neapstājas, un neapstāājas

Tas vientuļš vilks, kas pa nakti tā staigā
Tam acis degu un tas neganti klaigā
Tas dvēseli kārtējo sev meklē un neapstājas, un neapstāājas

Tas vientuļš vilks, kas pa nakti tā staigā
Tam acis degu un tas neganti klaigā
Tas dvēseli kārtējo sev meklē un neapstājas, un neapstāājas

Tas vientuļš vilks, kas pa nakti tā staigā
Tam acis degu un tas neganti klaigā
Tas dvēseli kārtējo sev meklē un neapstājas, un neapstāājas