Kristaps Pujāts, Kristaps Pujāts, 4 vēji
Tas vientuļš vilks, kas pa tumsu tā staigā Tam acis deg un tas neganti klaigā Tas dvēseli kārtējo sev meklē un neapstājas, un neapstāājas Ir vakars vēls es staigāju pa bruģakmeni un domāju Ar ko tas šķiras no cilvēka, kas pretī man nāk Tam akmens seja un acis tukšas, tas nemanāms pa tumsu slīd Tam sirdī tukšums un emocijas tas nepazīst Tas vientuļš vilks, kas pa tumsu tā staigā Tam acis deg un tas neganti klaigā Tas dvēseli kārtējo sev meklē un neapstājas, un neapstāājas Tas vientuļš vilks, kas pa tumsu tā staigā Tam acis deg un tas neganti klaigā Tas dvēseli kārtējo sev meklē un neapstājas, un neapstāājas Tas vientuļš vilks, kas pa nakti tā staigā Tam acis degu un tas neganti klaigā Tas dvēseli kārtējo sev meklē un neapstājas, un neapstāājas Tas vientuļš vilks, kas pa nakti tā staigā Tam acis degu un tas neganti klaigā Tas dvēseli kārtējo sev meklē un neapstājas, un neapstāājas Tas vientuļš vilks, kas pa nakti tā staigā Tam acis degu un tas neganti klaigā Tas dvēseli kārtējo sev meklē un neapstājas, un neapstāājas