Dziesma par mīlestības spēku

Larisa Mondrusa

Lūdzu es Tev reiz - aizved mani uz dienu gaišu, kur Saule spīd,
Negribu es vairs tumsā dzīvot, kur spilgtas spuldzes man acis dur!
Teici Tu - Tev sīkstai jābūt kā priedēm tām, kas pie jūras stāv,
Tev būs jāsargā to, kas sargājams, to, kas saulrieta krāsās blāv.

Piedz.

O-o-o o-o-ooo, kad tas būs?
Es teicu - varu es būt kā Tu vēēēlies,
Ja Tu mīlestību man un drosmi dod!

Kā uz mājienu bijām gājienā, kas uz savādo zemi ved,
Tur, kur jūra aug debesīs un kur varavīksne zemi skauj,
Deva pērles man sieva veca, kā tautasdziesma un spītība,
Teica - kas to māk, lai pie manis nāk pērles rotas kaldināt!

Piedz.

O-o-o o-o-ooo, kad tas būs?
Tai teicu - varu es būt kā Tu vēēēlies,
Ja Tu allaž drosmi man un spēku dod!

O-o-o o-o-ooo, kad tas būs?
Tev teicu - ja mani mīli, es nebīstos,
Ne to tumsu vakarā, ne rītausmu!

(modulācija...)

Palikām mēs tā jūrmalā un tur smiltīs baltajās gūlāmies,
Tavus skūpstus es kāri dzēru kā zeme lietu pēc sausuma,
Ārpus laika mēs bijām gluži kā pulksteņi, kas vairs nekustās,
Neredzējām mēs nakti atnākam, lēnām dzisām kā sveces dziest.

Piedz. 
O-o-o o-o-ooo, izdzisām!
Bet pašā rītausmā ribas no Dieva,
Vispirms Tu un pēc tam es - mēs paņēmām!

O-o-o o-o-ooo, un no tām,
. . .
Mēs par jaunu radījām,
Viens otru tā!