Dziesma lietainā vakarā

Raimonds Pauls, Austra Skujiņa, Ance Krauze

Draugi, netiesājiet, kamēr ostā
kaut tik viens man kuģis atlicies,
gan jau aizies arī tas reiz postā
vētrās drausmīgās kad viļņi smies.

Tad es galvu noliekšu un teikšu klusi:
nu vairs tālāk cīņā nav ko iet,
dzīve ir kā puķe nobirusi,
pārāk agri ziemas saule riet.

Dzeja šī tik lēta un tik sīka —
mūžs mans arī nava vairāk vērts.
Diena sarkanā, pēc kuras sirds tā tvīka
murgs, kas tikai sapņos tverts.

Draugi, es jau pati reiz tā teikšu
tad, kad pēdējais mans kuģis grims.
Smejot savu bojā eju sveikšu,
zobošos, kad stiprie pleci ļims.