Raimonds Pauls, Austra Skujiņa, Ance Krauze
Draugi, netiesājiet, kamēr ostā kaut tik viens man kuģis atlicies, gan jau aizies arī tas reiz postā vētrās drausmīgās kad viļņi smies. Tad es galvu noliekšu un teikšu klusi: nu vairs tālāk cīņā nav ko iet, dzīve ir kā puķe nobirusi, pārāk agri ziemas saule riet. Dzeja šī tik lēta un tik sīka — mūžs mans arī nava vairāk vērts. Diena sarkanā, pēc kuras sirds tā tvīka murgs, kas tikai sapņos tverts. Draugi, es jau pati reiz tā teikšu tad, kad pēdējais mans kuģis grims. Smejot savu bojā eju sveikšu, zobošos, kad stiprie pleci ļims.