Rudens lietus

D.Farina, Kaspars Pudniks, Riči

Līst rudens lietus skumji sirdī atkal man;
Vēl  lapās krītošās mans skatiens kavējās;
Tās krītot maigi, maigi zemei piekļaujas;
Kā pie vaiga asaras.

Un krītot sārta lapa vaigam pieglaužas;
Ar manām asarām uz brīdi sačukstas;
Tās klusi teic cik skumju pilna man sirds;
Un klusi aizrit lapai līdz.

Griež kuro gadu rudens lapas  dzeltenās;
Vientuļš pār laukiem lido skarbais ziemeļ vējš;
Līstot man sirdī lietus skumjas slīcina
Un atmiņas.

Biji reiz Tu reiz biju es un mūsu mīla
Pasakains saulriets rudens siltos vakaros,
Bet nāca liktens sakot: 
” Nāc Tev laiks iet mīļā  kāds Tevi sauc! ’

Līst rudens lietus skumji sirdī atkal man;
Jo nespēj cita manu sirdi valdzināt
Dievs palīdzi man sirdī mieru beidzot rast;
Nespēju skumju skavās vairs būt.

Griež kuro gadu rudens lapas  dzeltenās;
Vientuļš pār laukiem lido skarbais ziemeļ vējš;
Līstot man sirdī lietus skumjas slīcina
Un atmiņas.

Biji reiz Tu reiz biju es un mūsu mīla
Pasakains saulriets rudens siltos vakaros,
Bet nāca liktens sakot: 
” Nāc Tev laiks iet mīļā  kāds Tevi sauc! ’

Līst rudens lietus skumji sirdī atkal man;
Vēl  lapās krītošās mans skatiens kavējās;
Tās krītot maigi, maigi zemei piekļaujas;
Tā kā pie vaiga asaras.