D.Farina, Kaspars Pudniks, Riči
Līst rudens lietus skumji sirdī atkal man; Vēl lapās krītošās mans skatiens kavējās; Tās krītot maigi, maigi zemei piekļaujas; Kā pie vaiga asaras. Un krītot sārta lapa vaigam pieglaužas; Ar manām asarām uz brīdi sačukstas; Tās klusi teic cik skumju pilna man sirds; Un klusi aizrit lapai līdz. Griež kuro gadu rudens lapas dzeltenās; Vientuļš pār laukiem lido skarbais ziemeļ vējš; Līstot man sirdī lietus skumjas slīcina Un atmiņas. Biji reiz Tu reiz biju es un mūsu mīla Pasakains saulriets rudens siltos vakaros, Bet nāca liktens sakot: ” Nāc Tev laiks iet mīļā kāds Tevi sauc! ’ Līst rudens lietus skumji sirdī atkal man; Jo nespēj cita manu sirdi valdzināt Dievs palīdzi man sirdī mieru beidzot rast; Nespēju skumju skavās vairs būt. Griež kuro gadu rudens lapas dzeltenās; Vientuļš pār laukiem lido skarbais ziemeļ vējš; Līstot man sirdī lietus skumjas slīcina Un atmiņas. Biji reiz Tu reiz biju es un mūsu mīla Pasakains saulriets rudens siltos vakaros, Bet nāca liktens sakot: ” Nāc Tev laiks iet mīļā kāds Tevi sauc! ’ Līst rudens lietus skumji sirdī atkal man; Vēl lapās krītošās mans skatiens kavējās; Tās krītot maigi, maigi zemei piekļaujas; Tā kā pie vaiga asaras.