Grafomāns
Es nezinu kāpēc es rakstu šo dzeju Bet paveros debesīs un noglāstu seju Pa kuru asaras rit, jo es pazaudēju dzīves ritmu Pazaudēju tevi, tagad nožēloju vairāk par visu pasaulē Tāpēc pasaudzē mani un paņem manu roku Jūti, tā ir auksta Saulrietu vērot bez tevis ir kā dzīvot bez gaisa Zvaigžņu lietu vērojot, sēroju, jo katra krītošā zvaigzne ir mana sāpe Kura katru dienu uz augšu kāpj Atceros, ka tagadējās emocijas mani agrāk nekad nemocīja Agrāk es cēlos ar smaidu sejā Tagad īgns un bēdīgs Es pieļāvu kļūdu, esmu sūds Atzīstu, acīs to sacītu, ja vajadzētu Zini kā ir iemīlēties - es to nezinu Bet sajūta un viss vienā brīdī pajūk Vakars pēc vakara, nakts pēc nakts Bez tevis skan bēdīgāka takts Es pats zinu kā ir aizvērt acis, pavisam Pa īstam, esmu tevī ieķēries Bet no tavas puses atskan tikai ierēcies Tu gribēji redzēt, kā rudenī krīt lapas Es tev parādīšu kā ziemā ledus puķes zied Parādīšu kā ir pa zeltainu pļavu basām kājām skriet Parādīšu visu, bet par vēlu spriest Esmu zaudējis pilnīgi visu Ārā līst lietus tik daudz, ka neviens vairs nesaprot vai es raudu Būt tev blakus ir tīrākā bauda Citiem skauda, jo tu biji mana un es biju tev Ev, esmu nokritis, piecelties nemaz negribas, spēka nav Neredzamas pēdas pie tevis trauc Satver tavu skaisto figūru Skatās tev acīs pāris minūtes Un tad gremdē slāpes noskūpstot lūpas tavas Aizlido visas sāpes Ahhh, ja vien tā būtu Es esmu gatavs atdos visu, lai atkal tā būtu Putni lido virs mūsu galvām Es kļūstu par tām salnām Kļūstot par pelniem, kas aizlido vējā Lēnā dejā tu piekļaujies man klāt Mierināt sevi tagad būtu lieki Atskan tikai maza bērna smiekli (I fall in love whit you) Ar Dievu lielie prieki! (I fall in love...)