N.Rutulis
Kur Gauja apmet loku Un lokās līkumos, Tur pašā upes krastā Es sēžu vakaros. Un noraugos pa straumei, Kas ātri projām skrien, Un vienkārši tāpatās Sirds mana dzied arvien Piedz: Kā lakstīgala sirds mana dzied Ik vakarus, kad saulīte riet, Ik vakarus, kad saulīte riet, Kā lakstīgala sirds mana dzied, Kā lakstīgala sirds mana dzied, Kā lakstīgala sirds mana dzied. Es dzirdu putnu balsis, Tā sēžot upmalā, Un dungojot par dzīvi Pati savā nodabā. Un ko man vairāk vajag, Vien upi, kurā plūst Un sirdi, pilnu laimes, Kas nekad neizzūd. Piedz: Un atkal klāt ir vakars Un viss ir savādāk, Jo blakus man ir Tava sirds, Kas arī dziedāt māk. Ko vēl es varu gribēt, Ko vairāk vēlēties? Ak, likteni, mans labais, Tev gribu pateikties!