Uldis Stabulnieks, Uldis Stabulnieks
Vienu mūža gadu garu es uz egles zara karu, lai tas mūžam staro klusi arī sirds kad piekususi Balts sniedziņš snieg uz skujiņām, mēs ticam tam, zaļajam un dzīvajam, zaļajam un dzīvajam Bet vecais gads sēž kupenā un raugās savā asarā, sasalušā lāstekā, sasalušā lāstekā Bet jaunais gads sēž galotnē, ar siltu rausi azotē, kā lai tādu nemīlē, nu kā lai tādu nemīlē