Patētiskās kvārtas

Aleksandrs Čaks, Pāvels Johansons

O, jūs, ormaņi mīļie uz stūriem,
Ceļa jūtīs es vienmēr kā jūs!
Nevar būt, ka starp jums un šiem mūriem
Sirds kā peļķe tik ātri man žūs.

Dziesmas ilgi no kakla vēl guldzēs,
Ne tik drīz rietos palodzes sarks,
Ne tik drīz gaisma iezagsies spuldzēs
Un ar atslēgām nāks vārtusargs.

Kāds gan neredzēts mirdzums šais ielās,
Un kā ūdeņi renstelēs skan!
Jā, no jums kā no pasaules lielās
Laikam mūžīgi neaiziet man.

Līdz ar auto un tramvaju zvaniem,
Līdz ar dziesmām, ko akmeņi kliedz,
Sveikas jānes arvien pantiem maniem,
Ielas, jums, kur no bērnības skriets.

Pat kad gulēshu zārkā un kapā,
Tomēr jutīšu augšā, kur drīkst,
Kā pat lietus krīt bulvāru lapās
Un kā izkārties ļodzās un čīkst.

Manai savādai, astrālai dzirdei
Visi soļi, ko trotuars nes,
Skanēs pāri vēl krūtīm un sirdij,
Maigi lulinot kā stabules.

O, jūs, ormaņi mīļie uz stūriem,
Kioski, kas pār renstēlēm stīdz, - 
Kad būs šķiršanās reiz no siem mūriem,
Jūs kā svētbildi ņemšu es līdz.

Nāves lapiņas vietā uz pieres
Kino afišu māte man liks,
Kur būs teikts - filmā "Skalpētā piere"
Spēlē slavenais artists Toms Miks.

Un pie kājām uz spilvena pleca,
Tur, kur varoņiem ordeņi rūs,
Gulēs zekseri mani; tos redzot,
Vieglāk debesīs uzkāpt man būs.