Imants Kalniņš, Viktors Kalniņš, Turaidas Roze
Der reizēm izmēģināt stipras sienas, kas tevi kā bendes virve žņaudz, tu esi ērglēns jauns, un taviem spārniem bez barības vajag gaisa daudz. Mēs dzimstam katrs savas mājas sienās, kas pasauli sadala un šķir, der reizēm izmēģināt, vai šīs sienas tik varenas īstenībā ir. Augstāk un varenāk ērglēni pacelsies, spārniem būs atvēziens, ērgļi, ja būsim mēs visi par vienu un par visiem - viens. Zem tevis iemirdzēsies mīlestība, tā būs kā balta zvaigzne mums, mēs ejam izkarot sev gaisa telpu, un tavs būs mans zilais debesjums. Nāc, māci izturību saviem spārniem, jau glūnīgu sargu soļi klaudz, tu redzi, ērglēn, ka pa zemes ceļiem vēl aizrāpo brunurupuču daudz.