Raimonds Pauls, Rolands Zagorskis
Kā klusa nopūta, Kā viegla ūdens čala Lēns akords atlaidās No zāles viņa gala. Un dzidrā spogulī, Man iepretī, pie sienas, Gaišs sārtums uzplauka No aizejošās dienas. Ak, ko es runāju? Šie vārdi aiziet klajā. Vai kāds gan sapratīs, Ko jūtu brīdī tajā? Tas nebij' saules riets Ar atspīdumu maigu, Tas bija samulsums, Kas pārklāja man vaigu. Tas bija toreiz. Tu teici: "Ņem kaut ko priekš sevis No vaiņaga, ko mīlestība vija!" Bet es ne nieka neņēmu no tevis, Jo viss, kas tev, Man toreiz pašam bija. Tas nebij' akords žēls, Kas sirdij pāri skrēja, Tas bij' tavs mīļais vārds, Ko cits kāds pieminēja.