Vienprātība

Viktors Kalniņš, Viktors Kalniņš, Austra Pumpure

Tas notika sen, ļoti sen,
Bet šo stāstu es glabāju vēl,
Tas stāsts tā kā upe vēl dūc, 
Tā kā mūžīgi uguņi rūc.
	Nu jau desmit gadu šie vilcieni dzied
	Seno dziesmu, ka jāaiziet.

Mēs sēdējām pustumsā,
Ogles kvēloja pavardā.
Aiz loga tur pustumsā
Melni zibeņi staigāja.
	Tad viens cēlās un teica, ka ārā kāds stāv,
	Citi teica, ka tur nekā nav.

Viņš cēlās un izgāja viens,
Bet mēs palikām visi kā viens.
Mēs gribējām zināt, kas būs,
Kas tik vēlu var traucēt mūs.
	Tad, kad ārpusē klauvē, tad nevajag iet,
	Neviens nenāks, ja durvis būs ciet.

Mēs atkal te pustumsā,
Ogles atkal ir pavardā.
Aiz loga, tur, pustumsā
It neviens vairs nestaigā.
	Un ir labi, ja ir tāda vienprātība,
	Ka nav jāiet un jāatver.