Lauku Muzikanti
Kad vasara pienāk, es brauu pie tevis, Šai pilsētā tevis man trūkst, Ar ceļsomu plecā un tāpat, kā senāk Es braucu jo zinu, tur labi man būs, Kad ieslīgstu vilciena atzveltnē gludā Un aizveru acis ciet, Varbūt vecāks es kļuvis, bet jūtu, kā biežāk Mani neatstāj doma, kā tev tur iet No vēstulēm retām es zinu, ka tāpat kā agrāk Tu skumsti pēc mums, Un mazbērnus gaidi, kad tie kājiņām žiglām Skries priecīgi pretī, cik labi tas būs Paldies tev, vecmāmiņ, ka tu man esi, Šeit varu es mierīgs būt, Tu atļauj man staugāt pa bērnības takām, Cik saulainu rītu ar tevi ir būts Es ieeju istabā tavā tik klusi, Cik lietas šeit atmiņas pauž, Tā pīrāgu smarža no virtuves puses, Un gleznai pie sienas jau gadu tik daudz, Nu sēžam pie galda tik balta, kā sniedziņš, Tu cienā ar gardumiem mūs Un es klusi tev stāstu par ģimeni savu, Par visu, kas pagājis ir un kas būs, Tad es vaicāju, vecmāt, vai lieli vēl neesam- Kādreiz mazi šeit skraidījām mēs, Bet tu noglāzti galvu-tev jāaug, mans spuisēn, Mans sapņotāj lielais, kādreiz jau tas būs