"Klau, kungs, atļaujiet vērsties,
Jūsu smaids ir tik bezgalīgs!"
Galvu pieliecot teica kāds.
"Kušš, izgaisti", atrauca tam.

No senseniem kareivjiem cēlies,
Varbūt tāpēc tik bezbailīgs,
Kungam sejā cits atvēzējās:
"Saņem, sadrūpi mūžīgais smaids!"

Nerimstot nakts ar dienu cīnījās,
Dēlam, meitai spītējot,
Jo vēl aizvien mēness sauli mīlēja
Un otrādāk...un otrādāk.

Kam taisnība bija, kam nē
Nav neviena, kam iztiesāt -
Bravūrīgajam, lišķīgajam
Vai smaidošajam.

Bet nerimstot nakts ar dienu cīnījās,
Dēlam, meitai spītējot,
Jo vēļ arvien mēness sauli mīlēja
Un otrādāk...un otrādāk.

Uz trijām debess pusēm aizgāja tie trīs
Tik ilgi, cik nevar saskaitīt
Tik tālu, cik nevar nomērīt
Tik ilgi, cik nevar saskaitīt
Tik tālu, cik nevar nomērīt
Lūk smaidošais jau galvu noliecis
Bet sejā spītīgajā sastindzis ir prieks
Un krūtis izgriezis iet pēdējais,
tas izdabājošais
Uz trijām debess pusēm aizgāja tie trīs...
Kurš ies uz ceturto?