nauriz, nauriz
Laukā tumsa, aiz loga bērnības rajons, te ar zemapziņu kļūdas nez cik labotas, paskaties: te es reiz kļuvu svētīts darot, diez, kā būtu, ja tās ielas bērnību atdotu? Tepat laukums, kur tika nodzerti gadi, nekad nepieļautu tiem atkal reiz noķert mani. Tas nav funny vairs sen, bet tie gadi saista, blakus cilvēki, kā toreiz, dzīvi vada baisi. Tā nav mana vairs, esmu no tās aizbēdzis, tās durvis neatveras sen, jo tās aizslēdzis. Esmu netālu, dzīvot tagad skaisti mēdzu, un visas izdarītās kļūdas es tur aizmēzu. Tepat studija, man raksturīga mūzika, un atkal winampā mēs atkarīgi kļūsim. Kā bākas okeāna kuģu ceļu spīdina, ar bītu esmu sakausēts es līdz šim brīdim. Viss tāpat, tomēr liekas viss ir citādi, jau pirmo gadu desmitu es nosargājis citātus, kad likās: viss ir tieši sliktāk, tad patiesībā visi mēs tādējādi iztestēti tikām. Liepāja - dekādes trīs jūra ausīs skan, gribētu, lai vēji visi reiz klausītu mani. Te pat neitrālākie ļaudis noķer mūzas, turpina, līdz visus viņus reiz nobeidz mūžs. Saknes neaizmirsti, atceries to vietu, kur no bērna tevi pieredze reiz padarīja cietu, tagad zinu: no sevis tikai atkarīgas lietas, mērķis uz ko iet tikai vajadzīgs viens.