Tā nav lijis

M. Freimanis, M. Freimanis, Tumsa

tik neparasti ir redzēt miljardiem cilvēku kas slēpjas zem saviem jumtiem
kad kaut kur līst un varbūt mazliet drošāk un varbūt mazliet dīvaināk
kā parasti es uzvedos tas tikai tāpēc ka mazliet baidos es neesmu ķeizars
neesu miljonārs es varu tikai mazliet tevi sasildīt kad mūsu drēbes viscaur izmirks

la la la tas ir kā nopirkt dzīvi tik neparasti brīvi
la la la un lai gan esmu muļķis tad vismaz par augstu cenu gan

mums pieder lietus pieder okeāns un tukšas ielas kā noass es vedu tevi uz mājām 
lai glābtu no plūdiem un slapjām kājām un kad mums pietrūks spēka mēs sēdēsim
zem parka kokiem un nebaidies mums būs tik silti kā tūkstošiem tūkstošiem kamīnu kuras

la la la tas ir kā nopirkt dzīvi tik neparasti brīvi
la la la un lai gan esmu muļķis tad vismaz par augstu cenu gan

aiz aizelpotiem logiem sēž miljards pie tējas un televizoriem
un tērgā par to kā agrāk bijis simts gadus uz zemes ka tā nav lijis

simts gadu jau uz zemes tā nav lijis uz zemes tā nav bijis simts gadus jau