A.Drēģeris
Pie galda sēž sievietes daiļas, Un jautri tās čalo un smej, Bet kristāla glāzēs vīns laistās, Un kaktā kāds saksofons vaid. Te pēkšņi kāds pārtrauca čalas Un, ģitāri paņēmis, sauc, Un jautrības virpulī šajā Man romanci nodziedāt ļauts. Reiz mīlēju sievieti daiļu, Bij` daudzi, kas pielūdza to, Tu dāvāj` tai rotas un naudu, Tās mīlu tie gribēja gūt. Es arī to mīlēju kaisli Un pielūdzu nakti un dien`, Bet viņa pret mani bij` vēsa, Tik vēsa kā rudeņa nakts. Dēļ sievietes noziedznieks kļuvu Un lielceļa laupītājs es. Man biedros bij` nakts melna tumsa Un revolvers, nāvi kas nes. Es atriebos sievietei – čūskai Un dzīvību laupīju tai. Kaut brīvību zaudēju ilgi, Bet sirdsmieru atguvu es. Un bezgala divdesmit gadus Man cietumā, katorgā lemts. Un beidzot pie atziņas nācu, Ka sievieti mīlēt nav vērts. Nu, draugi, lai glāzītes tveram, Un ciešāki saskandinām, Par sievieti – čūsku lai dzeram, Kas dzīvē reiz pievīla mūs. Kad bagāti būsiet, tad labi, Un mīlu sniegs sievietes jums. Nav nozīmes mīlēt bez naudas, Šo padomu dodu es jums.