Vai atceries,draugs,rudenīgo tāli
Un skaisto sapni dārza lapenē?
Kad pirmās salnas sudraboja zāli,
Tu manim klusi atsacīji- nē!
   Un kad poēc gadiem restorāna zālē-
   Tur klusā,augstā Alpu virsotnē-
   Pēc dzīves maldiem noguruši abi
   Mēs klausījāmies vēja koncertā.
Tu stāstīji man jauno dienu stāstu,
Un acis aizvērusi-teici- jā!
Es sapratu,bet nebija man glāstu,
Jo sirds bij lauzta agrā jaunībā.
   ES gribu brīva būt kā jūras kaija.
   Un pāri jūrai tālu lidināt.
   Kaut arī vēlāk jāraud būtu žēli-
   Vienalga man,vienalga tagad man!