Vakarā vēlā, kad logos dziest gaisma,
Izkvēlo krītošajām zvaigznēm līdz.
Gaidu kad naksnīgā klusumā, mierā
Dzrdēšu tavus soļus, 
Un atskanēs pazīstams pieklauviens.

   Nevaicā tu kā man iet, laukā pavasaris zied.
   Balto sniegpulksteņu rasas spogulī redzu tevi vien.
   Siltā pavasara saule man bez tevis liekas auksta.
   Tikai tava mīļā plauksta mani silda tā. 
   Tikai tava mīļā plauksta mani silda tā.

Kaut arī līdzās būt reiz tev vēlos,
Nu jau vien dzīve teiks mums jā vai nē.
Varbūt par vēlu jaunības rītos,
Atgriezties abiem mums.
Jo daudz kas bijis un pazaudēts.

   Nevaicā tu kā man iet, laukā pavasaris zied.
   Balto sniegpulksteņu rasas spogulī redzu tevi vien.
   Siltā pavasara saule man bez tevis liekas auksta.
   Tikai tava mīļā plauksta mani silda tā. 
   Tikai tava mīļā plauksta mani silda tā.

Varbūt par spīti likteņa kļūdām,
Mani šai naktī gribi sameklēt.
Spriedumiem taisniem, tukšumā zūdot,
Tu vēl aizvien 
No savas dzīves, mani neizmet.

   Nevaicā tu kā man iet, laukā pavasaris zied.
   Balto sniegpulksteņu rasas spogulī redzu tevi vien.
   Siltā pavasara saule man bez tevis liekas auksta.
   Tikai tava mīļā plauksta mani silda tā. 
   Tikai tava mīļā plauksta mani silda tā.

Vakarā vēlā, kad logos dziest gaisma,
Izkvēlo krītošajām zvaigznēm līdz.
Gaidu kad naksnīgā klusumā, mierā
Dzrdēšu tavus soļus, 
Un atskanēs pazīstams pieklauviens.