Kārlis Lācis; Intars Busulis, Jānis Elsbergs, Intars Busulis
Kad durvis atveras, puteklis atceras, kā bija nomiris un atkal piedzimis. Dažādi nieciņi, savādi prieciņi, balons no ballītes, diedziņš no šallītes. Lietām pieķeros, vietām aizķeros, tāpēc ka tik ļoti viss man ir prātā palicis. Sirdspukstu pārsitiens, sajūtu palēciens, te, lūk, tu patvēries, te tu man atvēries. Tagad te dzīvoju, caurvējā plīvoju kā laimes luteklis, atmiņu puteklis. Lietām pieķeros, vietām aizķeros, tāpēc ka tik ļoti viss man ir prātā palicis: Lūpas tavas smaidošās, krūtis mani gaidošās. Nē, nekas nav noticis, puteklī es pārdzimis. Kāpēc viss ir pārvērties? Nekas vēl nav man aizmirsies. Kas vadīs šais paslēpēs? Kas sameklēs, kur tagad mēs? Pieskaros es spogulim, kur bija atspīdums tavs kā pasakā – reiz bija. Kāpēc laiks tik griezīgs ir šai stāstā? Kaut apstātos bezgalīgā glāstā... Es par tevi nedomāšu, es tam ilgi spēkus krāšu. Lietām pieķeros, vietām aizķeros, tāpēc ka tik ļoti viss man ir prātā palicis: Lūpas tavas smaidošās, krūtis mani gaidošās. Nē, nekas nav noticis, puteklī es pārdzimis. Tagad te dzīvoju, caurvējā plīvoju kā laimes luteklis, atmiņu puteklis. Dažādi nieciņi, savādi prieciņi, balons no ballītes, diedziņš no šallītes. Es par tevi nedomāšu, es tam ilgi spēkus krāšu. Sirdspukstu pārsitiens, sajūtu palēciens, te, lūk, tu patvēries, te tu man atvēries. Tagad te dzīvoju, caurvējā plīvoju kā laimes luteklis, atmiņu puteklis. P.S. Beigu posmā – atkārtojumos – šo piedāvāto pantiņu izvēli un secību neuzskatu par akmenī iecirstu; iespējami varianti! – J.E.