A. Drēģeris
Es jūtos noguris, kā ilgus ceļus gājis, Kad vakars plīvojot pēc neredzamas takts, Kā melnu palagu pār zemi tumsu klājis, It kā tā gulētu kā līķis neapraksts. (2 r.) Piedz. Šī tumsa mani māc kā vienmuļīgas raudas, Un tukšums dvēselē kā smiltis kapā krīt. Ar dobju noskaņu, un bailes manī šaudās, It kā es sajustu, ka nebūšu vairs rīt. Vai nekā piekrizdams, aiz logiem vakars plīvo, Un zvaigznes debesīs kā līķu sveces mirdz. Ak, kamdēļ nespēlē tā meitene, kas dzīvo Virs manis, dziesmiņu, par to, kā mīlē sirds. (2 r.) Šī tumsa mani māc, es veros mitrās rūtīs, Un visās istabās no kaktiem nāve čukst, Un lielā baigumā man liekas – dziļi krūtīs Ne mana vājā sirds, bet vienas bailes pukst. Piedz.