Pelēks

Artis

Četri gadi pagājuši, bet es tik un tā uz strīpas
Rodas vairāk tādu suņu, kas tik reizi nīd uz bīta
Tas stils ir tīri aktīvs
Jo parasti taču nepamet tās lietas, kuras patīk
Pelēks es uz mūžu palikšu
Aprecēšu patiesību, ja to kādreiz satikšu
Nenožēloju dienas, kas citiem skaitas papistas
Uz lietām, kas man patīk, ilgu laiku esmu pasists
Es taču neapstāšos vēl, man ir motivācija, vēlme
Vienaldzības gēni, kamēr cits sevi maitā
Es tam vienmēr saku nē
Gribu tīras savas domas laist savā pasaulē
Bet tas sarežģīti šķiet
Varētu skatīties uz atpakaļu, bet uz priekšu iet
Pārāk bieži nākas grimt modernismā mīlot klasiku
Vairums pēc gadiem mirs plastiski
Vajag tik nenormāli gribēt, jo nevajag taču muskuļus
Lai izdrāztu sistēmu
Paliec par to, kas esi
Nekaunies, nebaidies, necenties dēļ tā, ko tu mīli nepatiesi
Jo katra diena savādāka, vīri maina lietas
Tad tu padari sīkumus manāmākus
Atrodi sev gaismu, bet pēc gada neved pagrabā
Izkap no tās bedres un var iekāpt lamatās
Uz visu mūžu vai vismaz dienu
Tur ir itkā prieks, bet tās tomēr ir briesmas
Tu nesaproti, kur esi
Jo no skaistas puses paskatīties liek
Pēc laika tu pats sev esi bieds
Var uz vietas tā tīri palikt, kamēr kaut ko gaidi
Tev var visu ļoti ātri salikt
Daudzi melo, daudzi nē, daži noiet no tā ceļa
Bet patiesība nāk tur, kur to ceļ