Grafomans, Grafomans
Dzīvoja reiz puika, kam dzīves nebija Kad lietus nelija, viņš devas ara ,meklēt pārtiku miskastē Tēvs nodzerās kā cūka, māte nomira tik tā vel trūka Tēvs katru dienu sita puiku, tā vienkārš ņēm pacēl roku pret māz bērnu. Drīz būs jau par vēlu, pagājuši desmit gadi, tēvs stāv pie puikas kap` Tas jau bija pa traku, bet laiku atpakaļ vairs neatgriezt, jo zin ka ari smaid atpakaļ vairs neatgriezst Tēvs Dievam lūdzu piedošanu, un tagad nožēlo katru sīkāko iedzeršanu, naktī velās inscinēt iemigšanu Bet nu jau pa visam, lai būtu blakus savam dēlam pavisam, jo zin ka dzīve ir tikai viena, nevienam to neadosim Tēvs to nesaprata pakarās slimnicā pavisam, pakarās slimnicā pavisam.... Viņš nožēlo, jo pedejais sitiens pirms desmit gadiem bija liktenīgs, sitiens, pāris sliktu vārdu, iznākums negatīvs Apkārtējie tur ļaunu prātu, laiks beigt savu stāstu, no dzīves kārtējās situācijas, tas var gadīties ari ar tevi Pagriezies ievelc gaisa polšās un ieskaties zvaigznēs , varbūt mazais puik` uz tevi lūkojās, bet tu kā tēvs sāci lietot Vari paņemt baltu lapu uzraksti savu dzīvi pārvelc pāri svītru , ceļam ar mēru jo apkārt iespejams tev būs bērni. Kuriem ir ari mazs straus vis tik strauls pukst viņš klusu, pukst viņš klusu par mazo zēnu kuram dzīves nebija. Kopš viņš nomira lietus taja ciema vairs nelija , un visi ar šausmām noskatijās uz viņu mazo brat. Tas jau bija pa traku tēvs izdarija pašnāvību , jo nejuta pret dzīvi mīlestību tā ari varbūt bija labāk. tāds ari bija ieskats iespaidā manā paldies ka klausijies , un lai ari nevienam negadās , kā gadijās š ajā stāstā , šaja stāstā.