Dzīvoja reiz puika, kam dzīves nebija
Kad lietus nelija, viņš devas ara ,meklēt pārtiku 
miskastē
Tēvs nodzerās kā cūka, māte nomira tik tā vel trūka
Tēvs katru dienu sita puiku, tā vienkārš ņēm pacēl 
roku pret māz bērnu.

Drīz būs jau par vēlu, pagājuši desmit gadi, tēvs 
stāv pie puikas kap`
Tas jau bija pa traku, bet laiku atpakaļ vairs 
neatgriezt, jo zin ka ari smaid atpakaļ vairs 
neatgriezst


Tēvs Dievam lūdzu piedošanu, un tagad nožēlo katru 
sīkāko iedzeršanu, naktī velās inscinēt iemigšanu
Bet nu jau pa visam, lai būtu blakus savam dēlam 
pavisam, jo zin ka dzīve ir tikai viena, nevienam to 
neadosim
Tēvs to nesaprata pakarās slimnicā pavisam, pakarās 
slimnicā pavisam....


Viņš nožēlo, jo pedejais sitiens pirms desmit gadiem 
bija liktenīgs, sitiens, pāris sliktu vārdu, iznākums 
negatīvs

Apkārtējie tur ļaunu prātu, 
laiks beigt savu stāstu, no dzīves kārtējās situācijas, 
tas var gadīties ari ar tevi
Pagriezies ievelc gaisa polšās  un ieskaties zvaigznēs ,
varbūt mazais puik` uz tevi lūkojās, bet tu kā tēvs 
sāci lietot 
Vari paņemt baltu lapu uzraksti savu 
dzīvi pārvelc pāri svītru , ceļam ar mēru jo apkārt 
iespejams tev būs bērni.

Kuriem ir ari mazs straus vis tik strauls pukst viņš 
klusu, pukst viņš klusu par mazo zēnu kuram dzīves 
nebija.


Kopš viņš nomira lietus taja ciema vairs 
nelija , un visi ar šausmām noskatijās uz viņu mazo  
brat.
Tas jau bija pa traku  tēvs izdarija pašnāvību , jo 
nejuta pret dzīvi mīlestību tā ari varbūt bija labāk.
tāds ari bija ieskats iespaidā manā paldies ka 
klausijies ,  un lai ari nevienam negadās , kā gadijās š
ajā stāstā , šaja stāstā.