Nenāciet klāt man rudenī,
Man rudenī jābūt vienai,
Kur lapu dakstiņiem apklāts jumts
Un vēji kā četras sienas.

Pelnu vārtus un atslēgu vārdus
Tikai rudenājos es zinu,
Pie manis nenāciet stundā,
Kad savu uguni atdzīvinu.

Ogles pavardā, mierinot mani,
Klusiņām sarunājas,
Pie manis nenāciet rudenī,
Man rudenī jābūt mājās.

Kad bijīgi dzirksteli pielūdzu
Un pati par pelniem krītu izmisumā,
No skatienu cilpām nespējot,
Nespējot atraisīties.

Pelnu vārtus un atslēgu vārdus
Tikai rudenājos es zinu,
Pēc manis nenāciet stundā,
Kad savu uguni atdzīvinu.

Nenāciet klāt man rudenī,
Man rudenī jābūt vienai.