Raimonds Pauls, V. Lapčenoks
Tavi vārdi ir kā maldinoša smarža vējā – Mīļā magonīt. Kad es gribu, lai tu esi mana saule, Tad tu sēdies mākonī. Tu mani reibini ar skaistumu, Bet kad es gribu tavus matus, tad tu saki- Nē, pagaidām vēl nē! Tā es gaidu, gaidu, gaidu katru jaunu dienu - Mīļā magonīt. Bet tu atkal kaut kur tālu esi prom no manis - Savā mākonī. Vien tavu vārdu garām aiznes vējš, Es atkal dzirdu tavu maldinošo – Nē, pagaidām vēl nē! Piedz. Mīļā, mīļā, mīļā magonīt, Tavi vārdi izkaisīti vējā. Mīļā, mīļā nebēdz mākonī, Mākoni var projām aiznest vējš. Tagad redzu tikai tavu izgaistošo ēnu- Tītu dūmakā. Tā tu atkal aizej savu iedomu un savu Maldu plīvurā. Nevienam nepateikusi vēl – jā, Tikai maldinājusi ar savu – Nē, pagaidām vēl nē! Ko gan darīsi tu tālāk visu savu mūžu – Mīļā magonīt. Ja no katra karsta pieskāriena vienmēr slēpsies Savā mākonī. Tā tu nosirmosi nemanot, Un tad būs par vēlu nožēlot, to savu – Nē, pagaidām vēl nē! Piedz. Mīļā, mīļā, mīļā magonīt, Tavi vārdi izkaisīti vējā. Mīļā, mīļā nebēdz mākonī, Mākoni var projām aiznest vējš.