Aija, Aija, Aija
Rīts klusi pienāk nemanīts, Un Tu mosties cīruļiem līdz, Kamēr visi dus vēl dziļā miegā, Tu, kam vis vairāk piederu es, No tā brīža, kad pirmo reiz, Mani rokās savās ņēmi. Piedz. Māt, manu mīļo labo māt, Nāc ar mani parunāt, Tev savu sirdi vaļā vēršu Māt, piedod man par visu māt, Ka tik maz Tu juti manas mīlas, Manu glāztu, māt. Tu liec caur sirdi izsāpēt, Visām manām nedienām, Visām pārestībām svešām, Viss, kas reiz kādreiz manis teikts, Šķiet, kā akā nogremdēts, Pilnā mīlas, kura nodot nespēs. Es skūpstu Tavas rokas, māt, Kuras prot vēl sasildīt, Mani tā kā putnu dziļā sniegā, Māt, ja es tikai varētu, Es Tev vienai sūtītu, Baltu ziedu lietu pāri.