Marta Bārbale, Lejierkastnieki
Ai, Latgale, tu mana baltā zeme, No dzelvērtēm vēl as`ru migla pil. Reiz pazemota, izsmieta un pelta, Kā gan vēl ezers palicis tik zils? Piedz. Ai, Latgale, tu dvēselīte man, Kur cilvēks Dieva vārdam vēl jau tic. Pie tavām kājām apsēstos es bikli, Jo manā vietā nedarīs to cits. Ai, Latgale, tu mana rūgtā sala, Kur daudzās ligzdās pamestība mīt. Cits aizmests prom, cits nabadzības bēdzis, Kurš dzimto vagu atnāks atkal dzīt? Piedz. Ai, Latgale, tu mana dziļā sāpe, Vai bērziņš atzaļos, kas kādreiz cirsts? Bez tavas svētības, bez tava glāsta Cik daudzi nedzīvotā dzīvē mirst! Piedz. Ai, Latgale, tu asara uz vaiga, To nenotraucu, tai ir jāizkvēl, Un šajos pakalnos es šodien jūtu, Ka man kā bērnam raudāt nāksies vēl. Piedz.